6 teikumi ar „balsot”

1820. gados Ņujorkas štata vēlēšanās varēja balsot 80 procenti balto vīriešu kārtas iedzīvotāju. Nevienā citā pavalstī nebija tik krasi paplašinātas vēlēšanu tiesības.

Pārējie brīvie pilsoņi daudzos gadījumos varēja balsot vai nu amatpersonu vēlēšanās, vai arī likumu pieņemšanā, kurus parasti veidoja vecāko padome (visi bija aristokrāti) - vecākos sauca par arhontu.

Vietējie vīrieši, kuri bija pietiekami turīgi, lai varētu atļauties ieročus, varēja balsot, bet vietējie vīrieši, kuri bija nabadzīgi, tika uzskatīti par pilntiesīgiem romiešiem, bet viņiem nebija balsstiesību.

Galvenais jautājums bija par to, vai karalis ļaus balsot atbilstoši pārstāvju skaitam, kas dotu Trešajam stāvoklim pārliecinošu vairākumu, vai arī viņš uzstās uz veco modeli, kurā dominēja garīdzniecība un muižniecība.

Vācijas impērija kļuva par konstitucionālu monarhiju, kurā visi vīrieši, kas vecāki par 25 gadiem, varēja balsot par pārstāvjiem Reihstāgā - parlamentā, taču neievēlētai federālajai padomei bija ievērojama vara, bet imperatoram - vēl lielāka. Lai gan Vācija bija konstitucionāla monarhija, tā diez vai atbilda liberālajai demokrātiskas valsts vīzijai.

Sākot ar 1850. gadiem, sievietes visā Eiropā nevarēja balsot, nevarēja ierosināt laulības šķiršanu (valstīs, kur laulības šķiršana vispār bija iespējama), nevarēja kontrolēt bērnu aizgādību, nevarēja iegūt augstāko izglītību, nevarēja atvērt bankas kontus uz sava vārda, nevarēja saglabāt īpašumtiesības uz īpašumu, kas mantots pēc laulības, nevarēja iesniegt prasību tiesā vai būt par lieciniecēm, kā arī nevarēja saglabāt kontroli pār savu algu, ja strādāja un bija precējušās.