5 teikumi ar „vēlētāju”

Francijā un Itālijā uzreiz pēc kara par komunistiem balsoja aptuveni 30 % vēlētāju, bet turpmākajās desmitgadēs šis īpatsvars pastāvīgi samazinājās.

Līdz Kavūra nāvei 1861. gadā jaunajā valstī bija divdesmit divi miljoni iedzīvotāju, bet vēlētāju skaits bija tikai pusmiljons, un to veidoja tikai zemes īpašnieki.

Astoņpadsmit štatos, kur tautas balsojums noteica vēlētāju balsu skaitu, vēlēšanās uzvarēja Džeksons ar 152 901 balsi pret Adamsa 114 023 balsīm, Kleja - 47 217 balsīm un Kroforda - 46 979 balsīm.

Tā kā bija desmitiem tūkstošu jaunu vēlētāju, vecā sistēma, kad kongresmeņi veidoja kopsapulces, lai noteiktu, kurš kandidēs uz amatu, vairs nedarbojās. Jaunajiem vēlētājiem bija reģionālas intereses, un viņi balsoja atbilstoši tām.

Taču vēlētāju kolēģija bija cits jautājums. No 261 elektoru balss Džeksonam uzvarai vajadzēja 131 vai vairāk, bet viņš ieguva tikai 99. Ādamss ieguva 84, Krofords 41, bet Klejs 37. Tā kā Džeksons nesaņēma elektoru kolēģijas balsu vairākumu, vēlēšanas tika izlemtas saskaņā ar 12. grozījumu, kas paredzēja, ka tad, ja kandidāts nesaņem elektoru balsu vairākumu, vēlēšanas tiek nodotas Pārstāvju palātai, kur katrs štats dod vienu balsi.