9 teikumi ar „federālo”

Šādu federālo amatpersonu nomaiņu sauc par rotāciju.

1815. gada aprīļa kustību raksturoja kā federālo revolūciju, jo lielākā daļa provinču vienojās pret direktoru Alveāru.

Tie, kas iebilda pret priekšlikumu par spēcīgāku federālo valdību, apgalvoja, ka šāds plāns nodod revolūciju, ierobežojot amerikāņu tautas balsi.

Augstākā direktora Pueirredona izsūtīts no Argentīnas uz Amerikas Savienotajām Valstīm, Dorrego tur iepazinās ar tās federālo politisko organizāciju un kļuva par šīs sistēmas piekritēju.

Daudzi Kongresa locekļi stingri iebilda pret federālo finansējumu iekšējiem uzlabojumiem, cita starpā apgalvojot, ka Konstitūcija nepiešķir federālajai valdībai pilnvaras finansēt šos projektus.

Kad viņu neapmierināja, Artigas nolēma sākt karadarbību pret Buenosairesas valdību un uzticēja federālo karaspēku vadību Entre Riosa gubernatoram Francisko Ramiresam, kuram pievienojās Santa Fē kaudiljo Estanislao Lopess.

Nullifikācijas jeb nevēlamu federālo likumu atcelšanas teorija nodrošināja turīgajiem vergu īpašniekiem, kuri Amerikas Savienotajās Valstīs bija mazākumā, argumentu, lai pretotos valsts valdībai, ja tā darbotos pret viņu interesēm.

Dienvidu plantatoriem bija spēcīga ietekme uz federālo valdību. Septiņi no pirmajiem vienpadsmit prezidentiem bija vergu īpašnieki, un vairāk nekā puse no Augstākās tiesas tiesnešiem, kas strādāja no tās dibināšanas līdz pat Pilsoņu karam, bija no vergu štatiem.

Tos, kas aicināja izveidot spēcīgāku federālo valdību, sauca par nacionālistiem. Nacionālistu grupā, kas pieprasīja nodokļu noteikšanu, bija Vašingtona štāba priekšnieks Aleksandrs Hamiltons, Virdžīnijas plantators Džeimss Medisons, bagātais Pensilvānijas tirgotājs Roberts Moriss (kurš 1780. gadu sākumā strādāja Konfederācijas valdībā par finanšu superintendentu) un Pensilvānijas advokāts Džeimss Vilsons.