7 teikumi ar „šiītu”

Tad Naders Ali man atklāja, ka viņš ir šiītu musulmanis, pēc profesijas grāmatvedis, un ka pirms ieslodzījuma viņš bijis pret valdību vērstas grupas spiegs.

Kad 680. gadā Umajadi nogalināja Ali dēlu Huseinu, toreizējo šiītu līderi un paša Muhameda mazdēlu, tika nostiprināta pastāvīga plaisa starp sunnītu un šiītu.

Tas, iespējams, bija nozīmīgākais Safavīdu vēsturiskais mantojums: viņu dinastija nostiprināja Irānas kā šiītu valsts identitāti, kam līdz pat šai dienai ir nozīmīgas politiskas sekas.

Irākas piemērā līdzās viens otram dzīvoja sunnītu un šiītu musulmaņi, kristīgie arābi (asīrieši, no kuriem daudzi apgalvo, ka ir cēlušies tieši no senās Asīrijas), dažādas arābu tautības un kurdi.

Reformatori, no kuriem daži bija reliģiskie līderi no šiītu ulamām (musulmaņu garīdzniecības), bet citi - ar Eiropas idejām iepazinušies tirgotāju šķiru pārstāvji, pieprasīja efektīvāku valdību, kas spētu aizsargāt valsts suverenitāti.

Ir svarīgi atzīmēt, ka Ismails un viņa sekotāji bija šiītu musulmaņi, islāma atzars, kas jau sen bija spēcīgi pārstāvēts Persijā, un Ismails varēja apgalvot, ka pārstāv patieso islāma interpretāciju, kas ir pretēja kaimiņzemju (sunnītu) valdnieku korupcijai.

Safabīdu dinastija, kas sevi uzskatīja par visu pagātnes dinastiju mantinieci (gan persiešu, gan maķedoniešu, gan turku), un, kas ir vissvarīgākais, šiītu ulamā kļuva par impērijas oficiālajām reliģiskajām autoritātēm. Īsāk sakot, sākot no Safavīdu perioda, Persija bija šiītu islāma sirds.